Vai kultivētā gaļa piespiedīs mūs kļūt par veģetāriešiem?

Jēdzienam morāle nav vienas skaidras un visur pieņemtas definīcijas. Darbība, kas tiek vērtētā kā nesavtīga un morāla vienā pasaules nostūrī, var tikt nosodīta kā smags grēks citā, tādēļ, runājot par morāli, ir vieglāk koncentrēties uz pašiem pamatiem. Sens sakāmvārds māca: Dari citam tā, kā gribētu, lai darītu Tev pašam. Šī vienkāršā morālā atziņa atbalsojas cauri visām pasaules tautām un kultūrām. Tādēļ darbība, kas vairo labklājību ir ar augsto morālo vērtību, bet tāda, kas to mazina – ar zemu, tik tālu visi ir vienisprātis. Viedokļi sāk atšķirties, kad runājam par to uz ko un kādā mērā šī morālā aksioma ir pielietojama. Vai mums, cilvēkiem, kā barības ķēdes pēdējam posmam, organismiem, kas ir spējīgi piedzīvot krietni bagātāko emociju klāstu un līdz ar to skaidrāk apzināties, kur tieši labklājības spektrā atrodamies, ir lielākas tiesības uz laimi nekā mūsu četrkājainajiem draugiem un, ja tā, tad kādā mērā un kāpēc gan nepamēģināt eirojackpot?

Līdz šim šādam jautājumam ir bijusi filozofiska nozīme. Skaidrs, ka cilvēce, pat ja vēlētos, nespētu sevi pabarot, atsakoties no dzīvnieku valsts produktiem, tādēļ dzīvnieku ciešanas, kas rodas tā rezultātā, uztveram kā neizbēgamu blakus apstākli, par ko nav vērts, veltīgi mocīt sirdsapziņu Ir paredzams, ka tas varētu mainīties, turpinot attīstīties dzīvnieku cilmju šūnu pētījumiem. Jau 2013. gadā zinātnieki izstrādāja pirmo sintētisko hamburgeru, kura gatavošanā nebija cietis neviens dzīvnieks. Turklāt burgers netika gatavots no sojas, vai kāda cita gaļas aizvietotāja, bet no cilmju šūnām kultivētas un laboratorijā audzētas gaļas. Tiesa gan, atklājoties viena šādas maltītes izmaksām, apetīte apsitās pat kaislīgākajiem dzīvnieku tiesību aizstāvjiem. Dabai draudzīgā hamburgera izmaksas sasniedza 325 tūkstošus ASV dolāru.

Tomēr, tikai divus gadus vēlāk, 2015. gadā, zinātnieki ir pratuši drastiski samazināt kotletīšu izmaksas, pasludinot, ka tagad viena šāda kotletīte izmaksājot vien 11 dolāru gabalā, vai 80 dolārus kilogramā. Turklāt pietiekot ar nelielu muskuļa gabalu, katru 10 tūkstošu kilogramu laboratorijas gaļas ražošanai. Izrādās, ka liellopi esot ļoti neefektīgi starpnieki starp augu valsts proteīniem un gaļas produktiem mūsu maltītēs. Ļoti liela daļa no proteīniem, kurus govis uzņem, ēdot zāli, tiek zaudēta. Turklāt lielākā daļa no proteīnu zaudējumiem ir videi kaitīgi, jo tie no govs organisma izdalās kā metāns un citas siltumnīcas efektu veicinošas gāzes. Tā kā šādas gaļas izveidei ir nepieciešams vien neliels daudzums šūnu, ir iespējams, ka nākotnē mūsu ēdienkartes papildinās arī visas šobrīd ar dabas aizsardzības liegumiem aizsargāto, mūsdienās izmirušo dzīvnieku sugu gaļas produkti vai pat cilvēku šūnu kultivētā gaļa.

Ir interesanti, vai ar tradicionālām metodēm iegūtie gaļas produkti nākotnē netiks aizliegti ar likumu. Ja amorālajiem un videi nedraudzīgajiem cīsiņiem izveidosies morālāka, zaļāka un lētāka alternatīva, ir gaidāms, ka kļūs arvien grūtāk aizstāvēt cilvēku tiesības lietot uzturā tradicionāli iegūtus gaļas produktus. Šie jautājumi gan nav aktuāli, līdz šūnu kultivētās gaļas izmaksas kļūs tik pieejamas kā tradicionālās gaļas cena. Ar šā brīža 80 dolāru tēriņiem par katru gaļas kilogramu, priekšā vēl ir tāls ceļš. Tomēr, nozares pārstāvji ir optimistiski noskaņoti un uzskata, ka 20, 30 gadu laikā attīstīsies konkurētspējīga industrija alternatīvas gaļas ražošanā, kas nav nemaz tik ilgi, ņemot vērā tehnoloģijas potenciālu atvieglot neaprakstāmas dzīvnieku ciešanas, badu un citas pasaules pārapdzīvotības problēmas.