Melnie caurumi

Saskaņā ar jaunajiem kvantu zinātnes atklājumiem, melnos caurumus mēdz dēvēt par portāliem uz citu Visumu. Alberta Einšteina izveidotajā vispārējā relativitātes teorijā melnais caurums tiek definēts kā kosmosa aizas, vieta, kur beidzas laiks un pastāv bezgalīgs blīvums spelu automati. Tā ir vieta, kur salūst visi fizikas likumi.

Tas varētu izklausīties kā pieņēmums labai zinātniskās fantastikas filmai, taču jaunie aprēķini apgalvo, ka ceļš uz citu pasauli ir patiesāka teorija. Tie nekur nebeidzas un drīzāk pastāv ieejas uz citu Visumu. Šī jaunā teorija balstās uz koncepciju, ko sauc par “cilpas kvantu gravitāciju”. Tā pirmo reizi tika formulēta kā veids, kas apvieno standarta kvantu mehāniku un standarta vispārējo relativitāti, un novērstu nesaderību starp abām jomām. Būtībā, cilpas kvantu gravitācija paskaidro, ka kosmosa laiks ir graudains jeb pilns ar atomiem. Atomiem apvienojoties, veidojas nedalāmi gabali, kas var sasniegt pat 10x-35reizes metru lielu izmēru.

Zinātnieki cenšas noteikt, ko tieši nozīmētu, ka mēs dotos ceļojumā uz melno caurumu. Saskaņā ar vispārējo relativitātes likumu, iekrist caurumā būtu līdzīgi kā iekrist ļoti dziļā bedrē, bet tai nebūtu apakša pamatne. Šai melnā cauruma bedrei ir bezgalīgs blīvums, kuram nav “otrā puse”, kur apstādināt kritienu. Tas liek saprast, ka melnais caurums ir mazāk kā caurums, bet vairāk raksturojams kā tunelis vai gaitenis. Bet gaitenis uz kurieni? Saskaņā ar pētnieku izteiktajām teorijām, tas varētu veidot ceļu uz jaunu Visumu. Nav izslēgts, ka Visumam ir vairāki portāli, uz kuriem vestu tieši šādi melnā cauruma gaiteņi.

Zinātniekiem vēl joprojām nav pietiekami daudz pierādījumu, lai izlemtu, vai šī jaunā teorija ir faktiski taisnība, vai tomēr skaisti izgudrots prāta apmāns. Varbūt teorija vienkārši novērš paradoksus par to, ka īsti nepastāv nekāda izskaidrojuma, kas ir melnais caurums. Saskaņā ar relativitātes zudumu melnā caurumā, tas darbojas kā ugunsmūris – visa informācija, ko varētu iegūt no melnā cauruma iekšienes, burtiski pazūd tajā uz visiem laikiem. Taču saskaņā ar kvantu fiziku, informācijas zudums nav praktiski iespējams.

Šobrīd ir zināmi vismaz 10 melnie caurumi, taču, kosmosa pokers telpa ir bezgalīga un varbūtība, ka tiks atklāts jauns objekts, ir ļoti iespējama. Zinātnieki nespēj noteikt arī vidējo melno caurumu vecumu. Pastāv dažādas informācijas par to, ka dažas šādas visuma telpas ir pat deviņus miljardus gadus vecas. Tas nozīmē, ka informācija, ko varētu atklāt ar jaunākajām astronomijas ierīcēm varētu būt unikāla.

Ar jauniem astronomiskiem pētījumiem, zinātnieki cenšas noteikt arvien precīzākas melno caurumu atrašanās vietas. Tiek ņemti vērā orbitālie periodi un iespējamā neredzamā masa un platība. Tiek lēsts, ka melnie caurumi arī saplūst kopā, veidojot vēl lielāku neatklāto telpu Visumā. Ar jaunākajiem pētījumiem atklāts, ka melnie caurumi patiesībā ir daudz lielāki, kā tas sākotnēji tika domāts, pirms nebija uzsākti padziļināti pētījumi. Pastāv bažas, ka tie izplešas daudz ātrāk, nekā bija paredzēts. Tas nozīmē, ka, ja melnais caurums izplešas ātrāk kā viss, kas ir apkārt tam, ātri vien melnais caurums var pārņemt Visumu. NASA astroloģijas pētniecības centrs un citas pasaules augsta mēroga observatorijas plāno izveidot spēcīgākus teleskopus, lai papildinātu zināmos faktus par šiem debesu objektiem. Tuvākā nākotnē ir iespēja noteikt precīzu to atrašanās vietu, tā izmērus, un galu galā atbildēt uz jautājumu – vai tie ved uz citiem Visuma portāliem.

Vai ilgi līdz 3D printeris būs katrā mājā?

Vēl pagājušā gadsimta 70. gados netrūka nozares speciālistu, kas bija pārliecināti, ka neviens nekad nevēlēsies savā mājoklī personālu datoru, jo tam nebūšot praktiska pielietojuma. Tomēr, nepilnu kā pusgadsimtu vēlāk, datori nav vien vairākās mūsu māju istabās, tie ir pārņēmuši arī mūsu kabatas, rokas pulksteņus un ir iestrādāti dažādos, ikdienā lietojamos produktos, un vairs nav nepieciešams paskaidrot planšetes, kāpēc netrūkst iemeslu, lai kāds vēlētos datoru savās mājās. Tomēr šķiet, ka katra jaunā tehnoloģija saskaras ar kādu no šī paša jautājuma variācijām – tātad, vai ir jēga no 3D printera katrā mājā?

Iespēja dizainēt pašam, vai no tīmekļa lejuplādēt citu lietotāju izstrādātas sagataves un no tām ražot fiziskus objektus, tādejādi apejot tradicionālās ražošanas un piegādes ķēdes, acīmredzami ir kārdinoša iespēja. Galu galā, ja salūzt 50 eiro vērta trauku mazgājamās mašīnas detaļa, tad to nomainīt iespējams šķiroties tikai no 3D drukas materiāla 5 eiro vērtībā, tā vietā, lai, pārmaksātu ražotājam, un gaidītu nedēļām ilgi, līdz detaļa beidzot nonāks tuvākajā pasta nodaļā. Un tomēr, cik bieži tad ir jālauž veļenes, lai atmaksātos 800 eiro vērta printera iegāde?

Jo atskaitot pāris specifiskas un grūti uzmeklējamas sadzīves tehnikas detaļas, pašreizējo 3D printeru īpašnieki varēs sevi priecēt arī ar tik “noderīgiem” ražojumiem kā telefonu vāciņi, monētu turētāji, ziepju trauciņi kumodes atvilktņu rokturi. Protams, ar 3D printeriem ir drukāti arī daudz sarežģītākas lietas, pat nelieli tilti, bet ne to izmēri, ne cena neatbilst civiliedzīvotāju mājokļu budžetiem, vai funkcijām. Trīsdimensionālā druka ir lielisks uzskates materiāls dizaineru un inženieru rokās, ļaujot tiem atdzīvināt savas idejas un prototipus no plaknes, tos prezentējot grozāmā un taustāmā formā. Tādēļ vairums mūsdienu 3D printeru tiek izmantoti tieši šajās kreatīvajās nozarēs.

Veroties nākotnē, gan ir viegli būt optimistiskiem. Jaunievedumi pritnēšanas materiālu klāstā solās ievērojami paplašināt lietotāja iespējas ražot interesantākus produktus par ziepju traukiem. Jau tuvākā gada laikā ražotāji gatavojas laist tirgū printeri, kas būtu spējīgs drukāt elektroniskas detaļas, tātad televizora pults pogas drukas vietā, jau varam iedomāties pašas pults printēšanu. Mazliet tālākā nākotnē pat dažādus metālus. Tas liecina, ka nākotnē būs iespējama tādu priekšmetu kā virtuves nažu druka. Īpaši interesanti ir tas, ka, pēc tortes sagriešanas, nazi varēs atkal pārstrādāt printēšanas materiālā un izdrukāt dakšiņas, lai to apēstu. Tādā veidā 3D drukas mašīnas no arhitektūras maketu ražotāja, solās pārvērsties par tādu kā 21. gadsimta Šveices nazi, piedāvājot klientam konkrētu funkciju, nevis paliekošu produktu.

Līdz ar to spilgtāk izceļas pirmajā paragrāfā nospraustā mūsdienu 3D druku funkcionalitātes paralēle ar datortehnoloģijām 50 gadus senā pagātnē. Tehnoloģija, kurai kādā dotajā brīdī ir tikai ļoti specifisks pielietojums atsevišķās, šaurās nozarēs, ir iespēja nākotnē pilnībā pārdefinēt gadsimtiem senus mūsu dzīves aspektus. Datori to ir paveikuši ar informācijas apriti, bet 3D printeri ar īpašuma tiesībām. Šodienas Rietumu kapitālisma pasaulē ir grūti iedomāties, ka jauno IPhone varēs tā vienkārši izdrukāt, lietot, līdz tiek izlaists nākamais modelis, un tad tāpat vien pārdrukāt jaunu modeli pāri vecajam. Iespējams, vēl mūsu mūžu laikā piedzīvosim brīdi, kad sadzīves priekšmeti mums nepiederēs vārda tradicionālajā nozīmē, bet karāsies gaisā, iepīti globālā tīmekļa tīklos, pieejami visiem tehnoloģijas lietotājiem jebkurā laikā un par baltu velti.

Vai kultivētā gaļa piespiedīs mūs kļūt par veģetāriešiem?

Jēdzienam morāle nav vienas skaidras un visur pieņemtas definīcijas. Darbība, kas tiek vērtētā kā nesavtīga un morāla vienā pasaules nostūrī, var tikt nosodīta kā smags grēks citā, tādēļ, runājot par morāli, ir vieglāk koncentrēties uz pašiem pamatiem. Sens sakāmvārds māca: Dari citam tā, kā gribētu, lai darītu Tev pašam. Šī vienkāršā morālā atziņa atbalsojas cauri visām pasaules tautām un kultūrām. Tādēļ darbība, kas vairo labklājību ir ar augsto morālo vērtību, bet tāda, kas to mazina – ar zemu, tik tālu visi ir vienisprātis. Viedokļi sāk atšķirties, kad runājam par to uz ko un kādā mērā šī morālā aksioma ir pielietojama. Vai mums, cilvēkiem, kā barības ķēdes pēdējam posmam, organismiem, kas ir spējīgi piedzīvot krietni bagātāko emociju klāstu un līdz ar to skaidrāk apzināties, kur tieši labklājības spektrā atrodamies, ir lielākas tiesības uz laimi nekā mūsu četrkājainajiem draugiem un, ja tā, tad kādā mērā un kāpēc gan nepamēģināt eirojackpot?

Līdz šim šādam jautājumam ir bijusi filozofiska nozīme. Skaidrs, ka cilvēce, pat ja vēlētos, nespētu sevi pabarot, atsakoties no dzīvnieku valsts produktiem, tādēļ dzīvnieku ciešanas, kas rodas tā rezultātā, uztveram kā neizbēgamu blakus apstākli, par ko nav vērts, veltīgi mocīt sirdsapziņu Ir paredzams, ka tas varētu mainīties, turpinot attīstīties dzīvnieku cilmju šūnu pētījumiem. Jau 2013. gadā zinātnieki izstrādāja pirmo sintētisko hamburgeru, kura gatavošanā nebija cietis neviens dzīvnieks. Turklāt burgers netika gatavots no sojas, vai kāda cita gaļas aizvietotāja, bet no cilmju šūnām kultivētas un laboratorijā audzētas gaļas. Tiesa gan, atklājoties viena šādas maltītes izmaksām, apetīte apsitās pat kaislīgākajiem dzīvnieku tiesību aizstāvjiem. Dabai draudzīgā hamburgera izmaksas sasniedza 325 tūkstošus ASV dolāru.

Tomēr, tikai divus gadus vēlāk, 2015. gadā, zinātnieki ir pratuši drastiski samazināt kotletīšu izmaksas, pasludinot, ka tagad viena šāda kotletīte izmaksājot vien 11 dolāru gabalā, vai 80 dolārus kilogramā. Turklāt pietiekot ar nelielu muskuļa gabalu, katru 10 tūkstošu kilogramu laboratorijas gaļas ražošanai. Izrādās, ka liellopi esot ļoti neefektīgi starpnieki starp augu valsts proteīniem un gaļas produktiem mūsu maltītēs. Ļoti liela daļa no proteīniem, kurus govis uzņem, ēdot zāli, tiek zaudēta. Turklāt lielākā daļa no proteīnu zaudējumiem ir videi kaitīgi, jo tie no govs organisma izdalās kā metāns un citas siltumnīcas efektu veicinošas gāzes. Tā kā šādas gaļas izveidei ir nepieciešams vien neliels daudzums šūnu, ir iespējams, ka nākotnē mūsu ēdienkartes papildinās arī visas šobrīd ar dabas aizsardzības liegumiem aizsargāto, mūsdienās izmirušo dzīvnieku sugu gaļas produkti vai pat cilvēku šūnu kultivētā gaļa.

Ir interesanti, vai ar tradicionālām metodēm iegūtie gaļas produkti nākotnē netiks aizliegti ar likumu. Ja amorālajiem un videi nedraudzīgajiem cīsiņiem izveidosies morālāka, zaļāka un lētāka alternatīva, ir gaidāms, ka kļūs arvien grūtāk aizstāvēt cilvēku tiesības lietot uzturā tradicionāli iegūtus gaļas produktus. Šie jautājumi gan nav aktuāli, līdz šūnu kultivētās gaļas izmaksas kļūs tik pieejamas kā tradicionālās gaļas cena. Ar šā brīža 80 dolāru tēriņiem par katru gaļas kilogramu, priekšā vēl ir tāls ceļš. Tomēr, nozares pārstāvji ir optimistiski noskaņoti un uzskata, ka 20, 30 gadu laikā attīstīsies konkurētspējīga industrija alternatīvas gaļas ražošanā, kas nav nemaz tik ilgi, ņemot vērā tehnoloģijas potenciālu atvieglot neaprakstāmas dzīvnieku ciešanas, badu un citas pasaules pārapdzīvotības problēmas.